Cilvēks sastāv no redzamā un neredzamā – no gaismas un ēnas, no labā un ļaunā.
Daudzi izcili zinātnieki vairs nešaubās – visefektīvāk psihes līdzsvaru un šūnu, orgānu vitalitāti var uzlabot, tieši sakārtojot enerģētiku. Šīm sistēmām – fiziskajam ķermenim, psihei un enerģētiskajam laukam – jāstrādā vienotā harmonijā. Vienas sistēmas disbalanss atstāj ietekmi uz pārējām.

Galvenās sistēmas, ar kurām es strādāju, ir:
– Aura – tai jābūt plašai un stiprai, lai pasargātu no negatīvām ietekmēm un ļautu ienākt dziedinošām enerģijām.
– Čakras – mūsu enerģijas centri, kuriem jāgriežas brīvi, bez blokiem.
– Meridiāni – īpaši svarīgs ir centrālais meridiāns, kas vada un līdzsvaro visu pārējo.

Cilvēks nav tikai miesa. Ar smalko ķermeni mēs atnākam uz šo pasauli, dzīvojam un ar to arī aiziedam. Diemžēl dzīves laikā šo ķermeni bojājam – ar nevajadzīgām lietām, ar toksiskām domām, ar pārdzīvojumiem, kas netiek transformēti.

Cilvēks ir daudzkanālu bioenerģētiska informatīva sistēma. Ar savām domām – it īpaši negatīvām – mēs spējam ietekmēt ne tikai sevi, bet arī citus. Šī ietekme uz fizisko ķermeni katram izpaužas citādi – divi cilvēki var slimot ar vienu un to pašu slimību, bet dziedināšanās process katram būs atšķirīgs. Tāpēc dziedināšana vienmēr ir individuāls ceļš.

Taču – viss, ko piedzīvojam, ir pieredze. Arī sāpīga, arī smaga – tā nāk, lai mēs mācītos. Mēs kļūdāmies, bet mums nav jāvaino sevi. Mēs sev jautājam: “Ko es no tā varu iemācīties? Ko nākamreiz darīšu citādi?” Un, ja šo sapratni iegūstam, pieredze kļūst par vērtību. Par to vērts ir pateikties – sev, dzīvei un augstākam plānam.

Dažkārt cilvēks jūt aicinājumu – ļauties savai iekšējai sajūtai, savam patiesajam "es". Taču reizē ir kaut kas, kas attur. Kaut kas, kas tur zemē.

Tie bieži ir seni ievainojumi, bērnības traumas, apslēptas sāpes un neizpaustas emocijas, kas dzīvo zemapziņā. Tie ir kā ēnas, kuras mēs ikdienā nepamanām, bet kuras tomēr vada mūsu izvēles, reakcijas un attiecības.

Bioenerģētiskā dziedināšana palīdz izgaismot šo tumsu – palīdz pacelt augšā apslēpto un palaist vaļā. Tas ir process, kas ļauj ienest gaismu tajās vietās, kur sen valdījis klusums vai sāpes.

Cilvēks ir kā koks – viņa zari stiepjas uz augšu, savienojas ar Visumu, ar Gaismu. Taču bez spēcīgām saknēm – bez līdzsvarotas zemapziņas – šis koks var viegli gāzties.

Saknes ir mūsu iekšējā pasaule: bailes, aizvainojumi, dusmas, paškritika. Kad šajās zemajās vibrācijās ienesam sapratni, pieņemšanu un gaismu, koks kļūst stabili stāvošs – un cilvēks kļūst brīvs.

Brīvs no manipulācijām. Brīvs no iekšējās cīņas. Brīvs būt patiesi sev.

Jo tikai tad, kad esi mierā ar sevi – ar savu gaismu un tumsu – tu esi pilnībā savā spēkā.